|
Kristīne Kursiša "Pēdējais spriedums", instalācija, video, 5 min 18 sek, 2005 Pēdējais un galīgais spriedums mūsu dzīvē ir nāve. Bieži vien cilvēks vairākkārt tiek brīdināts par notiekošā nopietnību (runa ir par priekšlaicīgu aiziešanu no dzīves), taču diemžēl retais spēj nolasīt jeb traktēt saņemto informāciju, attiecinot to uz sevi, saistot to ar savu garīgo stāvokli un vērtību hierarhiju. Šie brīdinājumi, vai tā saucamie trauksmes signāli, cilvēka dzīvē ienāk notikumu veidā- pēkšņa mājdzīvnieka nāve, avārija, ugunsgrēks, ilgstošas, nepamatotas bailes, slimības un citas nelaimes, kas parasti tiek uztvertas kā dažādi, šķietami nesaistīti notikumi, un tikai tad, ja neviens no šiem saudzējošajiem un atspirdzinoši dziedinošajiem mājieniem vairs nelīdz, cilvēku piemeklē nopietnāki nodarījumi. Brīžos, kad tiek pasludināts pēdējais spriedums, ņemot vērā tā specifiku, cilvēkam būtu ieteicams pēc iespējas ātrāk atvadīties no šķietami visdārgākā un svarīgākā viņa dzīvē, pēdējo ieskaitot. Taču parasti tādos mirkļos cilvēks apzināti koncentrējas uz dzīvības, veselības un labklājības saglabāšanu, kas tikai pastiprina sprieduma izpildes varbūtību. Gluži pretēji- mēs pat nenojaušam par atvadu rituāla ārkārtīgi veselīgo un neaizstājamo funkciju, procesu, kurā slēpjas nāves sprieduma patiesais kodols, morāle un jēga. Uzsākot analīzi un veicot vērtību destabilizāciju, cilvēks nereti nonāk pie patiesajiem slimības vai nelaimes cēloņiem, taču tas ir liels retums. Videodarba galvenā varone reālajā dzīvē saņēma šo spriedumu savos labākajos gados, bet joprojām, par laimi, "gaida" tā izpildes brīdi. http://projects.dd.lv/kristinekursisha
Kristīne Kursiša "The Last Judgement", installation, video, 5 min 18 sec, 2005 http://projects.dd.lv/kristinekursisha
|