gribi iestāties?
aktuāli
darbi
projekti
kim? vkn
diplomandu izstādes
linki
nodaļa
2006 "Acuraugs" Noass
2007 "Boom" Andrejsala
2008 "Bez piecām pieci" Rīgas Mākslas telpa
2009 "Noma" Kr. Valdemāra iela 18
2009 Armands Zelčs "Bēgšanas mēģinājums" Kim?
2010 "Nobīde" Kalpaka bulvāris 10
2011 "Tikko būs" Dzirnavu iela
2011 Darja Meļņikova "Jaucot līnijas, kārtojot kaudzes" Kim?
2011 Kaspars Groševs "I/O. Bez ienaidniekiem" Kim?
2012 "Vēlāk kā nekad" Kaņepes Kultūras centrs
2012 Indriķis Ģelzis "Aklās skaņas" Kim?
2013 "Laikam" Tabakas fabrika
2014 Zane Raudiņa un Kristaps Zelmenis
2014 "Vairāk Vairāk" tabakas fabrika
17.05.2012 19:00 - 24.06.2012
"Nebiju ticies ar savu draugu Vasīliju Voronovu vairākus mēnešus, tāpēc mūsu pirmā saruna pēc viņa atgriešanās no muzikālās Pēterburgas, kas notika, sēžot uz kāda soliņa parkā pie Mākslas akadēmijas, sākās kā divu “mākslas industrijas” spiegu apmaiņa ar informāciju.
Stāstīju par krievu režisora Kirila Serebreņņikova jauno iestudējumu mūsu Nacionālajā teātrī un visai ironiski atsaucos par viņa ideju pārcelt “Voiceka” darbību uz mākslas galeriju, kur izstādītie trīs pisuāri ir kā norāde uz “laikmetīgo mākslu”. Pasmīkņāju, ka nu jau drīz būs pagājis gadsimts kopš pirmajiem Dišāna redīmeidiem un ka teātrim, kas pretendē uz kaut ko vairāk par tradīcijas atražošanu, vajadzētu apliecināt labāku orientēšanos mākslā.
Vasīlijs norādīja, ka man piemīt tieksme uz pārsteidzīgiem vispārinājumiem, bet es iededzies turpināju par mākslu, teātri un mūziku “vispār”, sakot, ka mūzikas ienākšana mākslā, daļēji pateicoties performancei un video, ir bijusi auglīga, mākslas izmantojums mūzikā – bieži vien tikai ilustratīvs, bet teātris, ja vien tas nedarbojas “skatuves rāmju nojaukšanas režīmā”, atražo triviālus, pat banālus priekšstatus par mākslu.
Tai pašā elpas vilcienā piebildu, ka literatūra bieži vien nav labāka, par ko liecina izteikti “vecmodīgās” gleznas, kuras Hemingveja romāna “Salas straumē” iespējamajā pasaulē mālē vai tikai iecerē tā galvenais varonis Tomass Hadsons."
Filozofs Jānis Taurens 2012.gada 16.aprīlī.
Darbs “Aklās skaņas” sastāv no četriem video klipiem, kuri veido vienotu ekspozīciju. Trīs atsevišķi cilvēki, ievietoti trīs dažādos mūzikas instrumentos – akordeonā, klavierēs un bungās –, uz tiem spēlē. Iepretim šīm trim projekcijām centrā novietots monitors ar ceturto video klipu, kurā redzams diriģents. Redzes attēls un dzirdamā skaņa ir divas dažādas uztveres. Aizspiežot ausis, attēls kļūst mēms, aizverot acis, skaņa kļūst akla. Tam visam seko nespēja redzēt kā attēls skan, nespēja dzirdēt, kā tas izskatās. Sajūta, ka viens par otra esamību nemaz nenojauš.
Aklā skaņa galu nerāda, mēmais attēls to neatklāj. Izskanot akordeona skaņai, paliek tikai tā mēmais ietvars, kurš par skaņas aiziešanu un tās atrašanās vietu izpaust neko nespēj. Šķiet, jāpaliek kaut kur ārpus šīm parādībām, jo dzirdamā skaņa nenāk no redzes attēla un tāpēc galvenais nepazaudēt diriģenta motīvu sevī un mēmi atgriezt aklo skaņu uz pareizā ceļa.
Indriķis Ģelzis ir video mākslinieks. Piedalījies izstādēs un festivālos Vācijā, Holandē, Francijā. Pēdējās darbu skates – personālizstāde “Apmaldīties redzes laukā”, Cēsīs 2011. gada vasarā; izstāde “Atpazīt pretinieku” Cvollē Nīderlandē, Beeldbuis video mākslas festivālā; Latviešu video mākslas vakars “Mains d’œuvres” kultūras centrā Sentuānā, Francijā u.c.
Indriķis Ģelzis "Blind Sounds"
17.05.2012 19:00 - 24.06.2012
"I had not met my friend Vasiliy Voronov for several months, therefore our first conversation after his return from the very musical city of Saint Petersburg, which took place as we sat down on a bench at the park next to the Academy of Arts, started as an exchange of information between two spies from the “art industry”. I was telling him about the new staging at our National Theatre by the Russian director Kiril Serebrennikov and was rather ironically referring to his idea to relocate the play “Voiceks” to an art gallery that displays three urinals serving as a reference to ‘contemporary art’. I sneered at the fact that it would soon be almost a century since the readymades of Duchamp, and that theatre that would claim to be something more than just a reproduction of tradition, should show a more thorough understanding of art. Vasiliy noted that I tend to be too keen on generalizations, while I eagerly went on about art, theatre and music ‘in general’, saying that the coming of music into art has been fruitful partly due to performance and video, and the use of art in music largely being done for illustrative purposes. Whereas theatre, unless it acts ‘in the mode of stage frame destruction’, reproduces trivial, even banal notions about art. In the same breath I added that literature usually is not any better, which is testified by the ‘old-fashioned’ paintings, which are painted or even just contemplated by the protagonist in the world of Hemingway’s novel “Islands in the Stream” Thomas Hudson."
Philosopher Jānis Taurens in April 16, 2012.
Blind sounds consist of four videos that form a united exposition. Three musicians are placed into three different music instruments – accordion, piano and drums – and are playing them. Opposite to the projections is shown the forth video that displays a conductor. A visible image and an audible sound are two different perceptions. The image falls silent when the ears are shut; the sound gets blind when the eyes are closed. Moreover, we are not capable to see the sound of the image and to hear how it looks. It seems that one is not aware about the existence of another.
The blind sound does not show the end, the mum image does not reveal it. When the sound of accordion dies away, all that remains, is a mute frame – it can’t express anything about the sound’s ending or the location of it.
It seems that one must stay outside these phenomena since the audible sound does not arrive from the visible image, and that is why it is so important not to lose the inner figure of the conductor and to move the blind sound silently back on the right track.
Indriķis Ģelzis is a video artist. He has participated in several group shows in Germany, Netherlands, France etc. Recent exhibitions include solo show “Lost in eyeshot” (Cēsis, summer 2012); exhibition “Recognize the opponent” (Zwolle, Netherlands, Beelbuis Filmfestival); Latvian video art evening in Saint-Ouen, France.