Personālizstādi veido kontūru un laukumu kopums, kurš skatu iepin estētiskā mezglojumā, atsaucot atmiņā pagājušā gadsimta vidus strāvojumus.
Vārdi šeit top par atsauci uz darbiem, astoņos vai vairāk teikumos transportējot ideju par starptelpu kā stāvokli pirms inversijas, kurā īslaicīgi nenoteiktā
dominancē spēj uzturēties gan sākuma, gan arī beigu atgriezumi.

Ģeometriskās formas sadurās ar nenoteikto, atklājot nemitīgu uzskatu konfliktu. Mēs dzīvojam konstrukcijās, un mums apkārt ir atsauču rāmji, tomēr
daba tos nojauc, atsviež atpakaļ stāvoklī kad tie vairs nav viens veselums.