15.03.2013 - 28.04.2013

Domājot par šīs ēkas vēsturi - senāko un ne tik seno, neviļus sāka rasties pārdomas par telpas atmiņu, ko sevī glabā konkrēta ēka, telpa, sienas. Ik pēc piecām
nedēļām šajās telpās ienāk jauns mākslinieks, turpat katru reizi tās tiek sagatavotas no jauna - urbtas, slīpētas, pārkrāsotas, reizēm arī gadījumos, kad iepriekšējais
mākslinieks nav atstājis neko uz sienām saskatāmu. Šie telpas vingrinājumi ir tikai viens no rituāliem, kas tiek veikti, lai ienestu savu - jaunu enerģiju telpā.

Savā jaunajā izstādē Rīgā Ieva Epnere „runā” par redzēto un piedzīvoto pēdējo divu gadu laikā. Nejaušības momenta nozīmīgums, ietekmes un lietas,
kas virza no vienas pie nākamās, kā no esoša darba rodas idejas nākamajam. Kā bērnībā redzēts mākslas darbs var pēkšņi ataust atmiņā un kļūt par impulsu
sava mākslas darba radīšanai. Arhitektūra, telpa – tās ietekme uz cilvēku, cilvēka attiecības ar telpu, kā mēs to izprotam, uztveram un izdzīvojam.